Par tukšo lapu.




Reizēm skolā, kad vajadzēja rakstīt domrakstu, skolotāja ļāva vaļu izdomai un ierosināja brīvo tematu, kad varēja rakstīt pilnīgi par jebko. Man ar to negāja viegli - sēdi pie tās tukšās lapas un domā: “Ko lai vispār raksta?!” Visspilgtākais šādu domrakstu atceros no ceturtās klases. Tai dienā bija uzsnidzis sniegs un visa klase rakstīja par šīs dienas piedzīvojumiem - kā nobastojām matemātikas stundu, lai ietu laukā pikoties. Nākamajā dienā skolotāja sauca atzīmes un pieminēja, ka viens darbs ir izcils un tam ielikts piecinieks. To nopelnīja mana klasesbiedrene, kas uzrakstīja nevis par kopīgo pikošanos, bet par to, ka ir uzsnidzis sniegs un ir atnākuši baltie sniega mākoņi. Tas bija pavisam cits skatījums, kas parāda tikai to, ka ne vienmēr viss ir acu priekšā un dažreiz ir jāpaskatās apkārt un jāierauga pāri tam rāmītim, kurā esam.

Darbā ar klientiem vairakkārt esmu piedzīvojusi reizes, kad klients atnāk un jautā: “Ko vispār darīt tālāk? Viss it kā ir, bet nesaprotu, ko man darīt.” Vai arī: “Viss ir sabrucis, nekā nav. Kur iet tālāk? Ko izvēlēties? Kā darīt?” Tad, gluži kā domrakstā, galvā ir tukša lapa, kurā nav nevienas domas – tas ir mūsu iekšējais rāmītis. No otras puses – tukšā lapa ir fantastiska iespēja paņemt pašam savus krāsu zīmuļus un uzzīmēt tieši to, kas tiek glabāts dziļi, dziļi sirdī un par ko nevienam pat nestāstām. Tā ir iespēja izvilkt ārā un skaļi pateikt savas vēlmes – par darbu, par ģimeni, par attiecībām, par naudu, baudu, visu to, ko sirds patiesībā kāro. Reizēm pavisam vienkārši vajag paņemt baltu lapu un uzrakstīt visas savas slēptākās vēlmes – to, ko patiešām gribi. Tas ir godīgums pret sevi – patiesi apzināties, kas patiesībā šobrīd manā dzīvē notiek, kā notiek un ko es vēlos. Tukšās domas, tukšo lapu, ir iespējams piepildīt ar visu - te noteikti jāpieslēdz gluži bērnišķīgs prieks par to, ka viss ir iespējams. Kad bērni spēlējas, tad tiešām viss ir iespējams, viss ir pa īstam. Ir beidzot jānotic, ka tā tas arī ir. Neatkarīgi no tā, cik daudz domu šaudās galvā, ir jāsaprot, ka viss ir pa īstam un savu realitāti varam veidot paši no savām domām, ka viss ir pilnībā atkarīgs no tevis paša.

Tukšo domu spēks ir tas, ka tukša doma ir neitrāla - to var vieglāk palaist vaļā un viss notiks! Galvenais ir vieglums. Mums noteikti ir kāda vēlme vai mērķis, ko ļoti, ļoti gribās – dzīvot veselīgi, atrast jaunu darbu, aizbraukt ceļojumā. Tad, kad esam tik pat ļoti sakoncentrējušies, tad esam tādā kā virpulī un it kā taisām ap sevi lielu vēju, pat viesuļvētru, kas patiesībā visu savā ceļā var nopostīt. Mēs tik ļoti savam mērķim pieķeramies, tik ļoti uz to fokusējamies, tik ļoti uz to ejam, ka neredzam neko citu, kas notiek mums apkārt. Tad, kad neredzam sev apkārt, tad mēs kā viesuļvētra varam pāriet pāri mums tuvām lietām un tuviem cilvēkiem. Tad, kad esam neitrāli, kad esam viegli un ļaujamies visam, kas notiek mūsu dzīvē, tad tiešām var notikt daudz skaistu lietu, kuras notiek daudz ātrāk, daudz vieglāk un patīkamāk. Vējš var būt dažāds, bet vējam ir tā labā īpašība, ka tas var pūst gan no dienvidiem un mūs sasildīt, gan no ziemeļiem un mūs atvēsināt. Tā kā paši esam sava vēja radītāji, tad mēs varam pūst no kuras puses gribam – tieši tajā virzienā, kurā mums vajag, un ar tādu spēku un ātrumu, kā vajag.

Tukšās domas ir vajadzīgas. No katras tukšas domas, no katras bezizejas, katra strupceļa vienmēr ir izeja, tikai pašam tā ir jāatrod. Varai izrakties cauri, varai iet atpakaļ un pagriezties uz citu pusi, vari pārrāpties pāri un taisīt jaunus ceļus – galvenais ir darīt. Var darīt tukši, bet var darīt jēgpilni un ar lielu mīlestību. Var jau teikt, ka tur ārpusē viss ir labāk un zāle zaļāka, tas tikai norāda uz to, ka galvā ir tik daudz tukšo domu, ka īsti nevar saredzēt, ko savā dzīvē piepildīt, ko realizēt. Jāmācās dzīvot apzinātāk un ieraudzīt to, kas tiešām tev ir svarīgs un sākt darīt. Nevis paļauties, ka atnāks kāds cits no malas un tavu tukšo lapu apzīmēs. Ir jāapzinās, kā tu kontrolē savas domas un kā tās kontrolē tavu dzīvi, lai nav tā, ka kāds no malas atnāk, sazīmē tavu lapu un saka: “Tā bija tava lapa, bet tagad ir manējā!” Metaforiski sakot – tā bija tava dzīve, bet tagad es noteikšu, ko tev darīt.

Ir jāatrod laiks, lai ieraudzītu savas patiesās domas un ko šīs domas dzīvē rada, kas ir tas, ko radi pats un ko kāds ir paspējis tavā dzīvē izkrāsot pa savam. Ja dzīvē mēs nevaram uzreiz izdzēst citu sazīmētos zīmējumus, tad paši savā dzīvē mēs to varam – vienmēr varam atkal pārņemt kontroli pār savu dzīvi, paņemt savu balto lapu un sākt no jauna. Vienkārši ir jāsāk darīt.

16 views0 comments

Recent Posts

See All