Par mērķiem un zeķēm.




Kad mums ir zeķu pāris un mēs zinām, ka abas zeķes mums der un varam tās ievilkt kurpēs, tad viss notiek – uzvelkam zeķes un dodamies ceļā. Ja šīs zeķes apskatām kā metaforu, tad viena zeķe ir uzskati un otra – mērķi. Ja uzskati un mērķi sakrīt, tad mēs viegli dodamies tālāk un viegli realizējam savus mērķus. Dažreiz gadās, ka zeķes ir ļoti līdzīgas, tomēr katra savā krāsā: ir mērķis, viena zeķe, un uzskats, otra zeķe, kurš it kā atbilst šim mērķim, tomēr tas ne līdz galam ir atbalstošs, lai mērķi spētu sasniegt. Piemēram uzskati: “Es neesmu to pelnījis,” “Tas nav priekš manis,” “Ko padomās citi?”. Šāda veida uzskati var būt visdažādākie, taču mērķis paliek tas pats. Reizēm pat uzvelkam divas dažādas zeķes, ievelkam apavos un dodamies uz priekšu, bet pēc brīža brīnāmies, ka kaut kas spiež, kaut kas berž, kaut kas nesanāk. Lai nekas “neberztu”, mūsu mērķiem un uzskatiem ir jāsakrīt. Kā tas izpaužas dzīvē? Daudziem no mums noteikti ir vairāki mērķi vienlaikus, piemēram: ir mērķis uzsākt veselīgāku dzīvesveidu, ir arī mērķis biežāk satikties ar draugiem un vēl arī mērķis ko jaunu iemācīties, un vispār – ir mērķis vienkārši baudīt dzīvi un būt laimīgam. Rezultātā visus šos mērķus – “zeķes”, savelkam vienā kājā un galu galā sajūtam, ka spiež. Ja reizē ir daudz mērķu, tad tie tiešām sāk “spiest” un rīvēties savā starpā.

Katram no mērķiem pretī ir kādi uzskati. Piemēram: “Jā, man tas viss der, es esmu ar mieru,” taču līdzās ir uzskats: “Ko tad nu es, citi ir labāki, šo es nevaru sasnieg”. Un vēl viens uzskats, kurš saka: “Es taču esmu pelnījis būt laimīgs!”, un vēl cits, kurš skan: “Kādēļ gan man tā jānopūlas un jādara vairāk kā citiem?!”. Rezultātā ir mērķi, ir uzskati, taču to ir pārāk daudz un tie savā starpā nav savienojami. Lobot kārtu pa kārtai savus uzskatus un mērķus, ieraugām, ka, gluži kā zeķes - viens ir vienā krāsā, bet otrs – pavisam citā! Atšķirīgas krāsas zeķu būtību un funkciju gluži nemaina, mierīgi varam valkāt arī dažādas zeķes, taču, ja mērķis nesakrīt ar uzskatu vai šis uzskats neatbalsta mērķi, tas nozīmē, ka rīcība nesekos. Tad kad mēs uzvelkam divas it kā vienādas zeķes, bet ar dažādu krāsu, tad iekšēji tomēr zinām, ka tās ir dažādas. Tāpat ir ar mērķiem – ir mērķis, taču iekšēji zinām, ka ir arī kāds ierobežojošs uzskats (zeķe, kura ir citā krāsā), tad gribot, negribot mēs vairāk domāsim par to uzskatu, kas mūs ierobežo, nekā iesim un baudīsim pašu procesu, kā uzvelkam apavus un ejam laukā baudīt saulaino laiku. Sanāk, ka it kā jau viss ir kārtībā, bet tai pat laikā nekādas kārtības nemaz nav. Ja esi izvirzījis sev mērķi, un jūties tā, ka viss it kā ir labi un ļoti gribi doties uz priekšu, bet tomēr īsti nekur nevirzies un nekas nenotiek, ir “jāpatīra” savi uzskati. Papēti, vai gadījumā nav kāds uzskats, kas tevi ierobežo un saka: “Tu neesi to pelnījis! Tev nesanāks!”. Varbūt tev pavisam vienkārši nav īstas ticības saviem spēkiem un neesi drošs par savu mērķi, varbūt ir kauns, ka tev ir tāds mērķis vai arī tev vienkārši ir bail. Ir ārkārtīgi svarīgi ik mirkli apzināties sevi un savus mērķus un saprast, kādas tad zeķes esi uzvilcis.

Šādā izskatot visus savus uzskatus un velkot pa zeķei nost, izpētām kas sakrīt un kas nesakrīt ar mūsu mērķiem un kas jādara, lai uzskati mērķus nebremzētu, bet atbalstītu. Piemēram, ir mērķis aizbraukt ceļojumā. Ja pretī būs uzskats, kurš to atbalsta (“Man tas izdosies!”, “Esmu to pelnījis!”, “Man ir pietiekami daudz naudas!” ), tad mēs daudz drošāk dodamies uz priekšu un darām to, kas nepieciešams mērķa sasniegšanai. Ja būs uzskats, kas ierobežo, tad ejam un darām, bet ik pa brīdim neapzināti vai pat ļoti apzināti vairāk esam koncentrējušies uz to ierobežojošo rāmīti, kas mūs attur iziet ārpus šī rāmja robežām. Reizēm pat uztaisām savu rāmīti vēl lielāku un stiprāku, lai tikai netiktu ārā, jo šis rāmis – tā ir mūsu drošība. Citi taču neredz, kādas zeķes ir tavā zābakā, bet tu pats to zini, ar ko staigā, ar ko ej un kā tavs uzskats tevi ietekmē. Padomā, kas ir tavi mērķi un kādi uzskati ir tiem pretī. Piemēram, tev šodien ir mērķis uzrakt dārzu un tu tiešām zini, ka to iesi un izdarīsi, tad mērķis un uzskats sakrīt. Taču, ja tev ir mērķis savā brīvdienā noiet desmit kilometrus, bet jau šaubies, vai ar saviem apaviem nenoberzīsi kājas vai šāds attālums tev ir par garu, tad visdrīzāk tu noiesi vienu kilometru vai neiesi nemaz, jo tavam mērķim pretī jau ir uzskats, kas tevi ierobežo. Līdz ar to, lai cik skaistas zeķes tu vilktu, tu noteikti apavus nemaz neuzvilksi un ārā neiziesi. Vienmēr, kad tu pārskati savus mērķus, centies ieraudzīt, kas tevi ierobežo, bet kas motivē.

Uzskati var būt arī ar negatīvu ievirzi un bieži tas notiek pilnīgi neapzināti. Ja tev ir mērķis izvairīties no briesmām un tu arī tici, ka vari izvairīties, tad šie uzskati sakrīt ar mērķi un tie viens otru atbalstīs, un realitāte veidosies tā, ka tev vienmēr no kaut kā būs jāizvairās, vienmēr no kaut kā jābēg. Ja salīdzina ar zeķēm – tad caurās zeķes vienmēr labi saderēs ar caurajām zeķēm, tāpat arī “cauri” uzskati vienmēr papildinās citus “cauros” uzskatus. Negatīvs uzskats arī uzstāda negatīvus mērķus – kā kaut ko nesasniegt, kā neiet tālāk un sevi ierobežot.

Reizēm notiek vēl savādāk. Vai ir gadījies mazgāt zeķes un konstatēt, ka viena ir pazudusi? Ja paliek viena “zeķe”, tas nozīmē, ka kaut ko par sevi neesam sapratuši. Varbūt neredzam savus uzskatus vai vērtības? Vai tieši otrādi – ir skaidrs uzskats, ka esmu to pelnījis, tikai vēl nezinu, ko. Ir jāsaprot, kurā kājā trūkst “zeķe” – trūkst mērķis vai trūkst uzskats? Ja mums dzīvē pazūd zeķe, tad, diemžēl, atlikusī viena visdrīzāk ir jāmet ārā. Ja mēs dzīvē saprotam, ka ir kādi uzskati, kas nākuši no pagātnes – no bērnības, skolas gadiem, vai esam tos radījuši paši, un tie īsti nekam vairs mūsu dzīvē neatbilst, tad no šī uzskata droši varam atvadīties. Tāpat ir ar mērķiem. Ja gadījumā ir bijis tā, ka ir mērķis, kas ir jau ilgi, bet neko tā labā darīt neesam sākuši, un pretī nav uzskata, ka man tiešām to vajag, arī no šāda mērķa būtu jāatvadās. Nederēs, ja pazudušos mērķus saliksim ar pazudušajiem uzskatiem.

Tad, kad ķeramies pie mērķu un uzskatu tīrīšanas, ir jāpārskata savas vērtības un uzskati par dzīvi vispār. Kam es dzīvē ticu? Kas man palīdz sasniegt to, ko es vēlos? Kas ir tas, kas man ir jāmaina vai no kā jāatbrīvojas? Uzskatus par sevi var mainīt – tie ir pietiekami elastīgi un tai pat laikā pietiekami stabili, lai ar tiem strādātu. Tāpat ir ar mērķiem – pajautā sev, vai šis mērķis tev der, vai tas varbūt sen jau ir novecojis. Kad revīzija ar vieniem un otriem ir veikta un ir saprasts, kam ir pāris un kas ir bez pāra, droši vari uzsākt savu mērķu realizāciju un tikpat droši vari no nevajadzīgajiem mērķiem atbrīvoties.

1 view