Došana un ņemšana.

Ja ieskatāmies vēsturē, pirmā došana un ņemšana noteikti bija jau akmens laikmetā – kad dzīvojām ciltīs, sākām apstrādāt laukus un zemi, lai izaudzētu labību un iegūtu pārtiku. Vieni medīja, citi apstrādāja laukus, vēl citi kala un tādā veidā radās barters – kaut ko devām vienai pusei un otra puse kaut ko deva mums. Šeit cēlusies arī pārdošana, kas būtībā nozīmē dot un dalīties. Tu kaut ko iedod un kaut ko saņem atpakaļ. Ja agrāk tās bija tikai preces, tad tagad ir izdomāta nauda un mums ir gan preces, gan pakalpojumi un mēs brīvi varam gan saņemt, gan arī dabūt atpakaļ. Šādi dzīvojām, kamēr došana un ņemšana ienāca arī mūsu attiecībās, mūsu emocijās un ienāca mūsu dzīvē tādā veidā, kādā mēs šobrīd pazīstam došanu un ņemšanu. Šajā periodā, kad esam distancējušies viens no otra, mēs varam īsti saredzēt, ko tad mēs patiesībā esam devuši viens otram un ko viens no otra esam saņēmuši, un arī – ko mēs sagaidām no citiem un ko paši esam gatavi citiem dot.

Došana un ņemšana nav tikai acumirklīga darbība, patiesībā tas ir ilgstošs process, kas ikdienā ir ar mums ģimenes un dzimtas attiecībās, darba vietā un citur. Došanas un ņemšanas principu var vizualizēt ar glāzi, kurā ieliets ūdens, pieņemot, ka glāze – tā ir mūsu dzīve. Kad mēs ienākam šai pasaulē, mēs ienākam jau ar kādu saturu, kas atkarīgs no mūsu dzimtām, no mūsu ģimenēm. Vēlāk mēs augam, mācāmies un mūsu glāze piepildās ar saturu. Glāzes lielums un ietvars ir atkarīgs no mums pašiem – no mūsu jaudas, no iekšējās vēlmes kaut ko darīt. Glāzes saturs ir pildīts ar mūsu domām, vērtībām, pieredzi, rīcību, zināšanām, iepazītajiem cilvēkiem u.c.

Dot un ņemt mēs varam arī pavisam personīgā kontekstā - paši sev. Kas ir tas, ko šobrīd Tu sev dod? Kas ir tas, ko no sevis ņem vai sev neiedod nemaz? Ko patiesībā nozīmē došana sev? Tās ir rūpes par sevi, sevis pieņemšana, iemīlēšana. Tā ir spēja ieraudzīt savu patieso realitāti, apzināties, kur es šobrīd savā dzīvē esmu. Tāpat došana ir mūsu ikdienas rituāli - sportiskās aktivitātes, darbības savas veselības un pašsajūtas labā. Cits jautājums ir - ko Tu sev atņem nost? Kur pazūd Tavs līdzsvars? Vai ļaujies saviem netikumiem un kārdinājumiem, tādējādi savu labsajūtu sev atņemot? Varbūt pārāk daudz strādā un darbam atdod vairāk, kā iegūsti? Došanai un ņemšanai ir jābūt līdzsvarā - spēsi to noturēt, tas noteikti atspoguļosies Tavā labsajūtā un dzīves kvalitātē. Ir ārkārtīgi svarīgi sev dot – laiku atpūtai, laiku darbam, laiku realizēt savs mērķus un no sevis paņemt savas zināšanas, savu mērķtiecību, pašdisciplīnu. Ar šo prasmi noteikti ir vērts arī dalīties, lai citi no Tevis mācītos, kā došanu un ņemšanu līdzsvaroti ieviest savās dzīvēs.

Mēs nedzīvojam vieni paši - dzīvojam kopā ar citiem, ikdienā satiekamies ar dažādiem cilvēkiem. Arī citiem cilvēkiem ir savas glāzes, kuru tilpums ir citādāks un kurās ir arī citādāks saturs, kā mūsu glāzē. Kad satiekam citus cilvēkus, vienmēr ir jautājums – kā šie citi cilvēki saprot, ko mēs viņiem dodam un ko no viņiem ņemam, jo mēs esam tik ļoti dažādi. Iedomāsimies, ka satiekas divi cilvēki – vienam glāzē ūdens, bet otram – sula. Katrs no šiem abiem otram var iedot kaut ko citu. Bet vai man vajag to, kas ir Tev? Tas ir stāsts par to, ka ir jāpieņem, ka ne vienmēr tas, ka man ir ūdens un tev – sula, nozīmē to, ka sulai vajag šo ūdeni un ūdenim – sulu. Vēl viens aspekts došanā un ņemšanā ir – cik tas otrs cilvēks no manis var paņemt un cik viņam, galu galā, vajag paņemt. Ja es uzskatu, ka konkrētā sula ir pārāk skāba, tad man tā ir jāatšķaida ar ūdeni un es tā otra glāzi pieleju līdz malām pilnu ar savu ūdeni. Kas notiek, ja uzskatu, ka otram vajag vēl un vēl? Loģiski – šķidrums sāk līt pāri glāzes malām, glāze ir pārpildīta. Tātad, dažreiz mūsu labie nodomi ar došanu, ar palīdzēšanu, ar gudriem padomiem, nemaz nav vajadzīgi, jo šī glāze ir pārāk pilna un vairs pretī ņemt nespēj.

Taču ir cilvēki, kam kaut kas šai dzīvē pietrūkst, piemēram, kāda emocija un viņi paši to saka: “Jā, iedod, tas man ir vajadzīgs!”, tad kāda “mazā glāze” cenšas būt tik izpalīdzīga, ka visu savu saturu atdod otrai glāzei, un pat tad daudz lielākajai glāzei var arī nepietikt, un mazā paliek pavisam tukša. Tas rāda to, ka par daudz dodot otram, kam arī ļoti daudz vajag, mēs varam tukši palikt paši. Mūsu ikdienā šāds tukšums izpaužas kā stress un izdegšana. Atceries – ne vienmēr mēs varam dot tik, cik otram ir nepieciešams. Reizēm pat saņēmējam viss iedotais patiesībā nav bijis vajadzīgs, bet iedots ir un līdzsvars šajās attiecībās zūd – viens ir tukšs un tam atkal jāiet sevi meklēt un piepildīt, bet otrs, iespējams, nemaz nav piepildīts gribēto saturu un sāk sev jautāt, ko tad lai ar to visu dara, jo nav saņēmis to, ko bija gaidījis. Šādā brīdī attiecībās var rasties spriedze, nepatikšana, atgrūšana, aizvainojums. Jāatceras, ka ne vienmēr mums kāds ir jāglābj. Dažreiz glābjamajam pašam ar sevi ir jātiek galā, jo tas, ko viņš sagaida, nav tas, ko viņam dod. Taču, ja mūsu pašu glāze ir tukša, mēs to paši arī varam piepildīt. Ir jāvelta sev laiks un jāsaprot, kas ir tas, ko gribu un kādā veidā savu glāzi vislabāk varu piepildīt. Jāatrod savs īpašais veids, kā piepildīt sevi ar resursiem, jo nav tikai viens pareizais. Katrs no mums ir tik ļoti īpašs un tik ļoti unikāls, un arī katra iekšējais saturs ir tieši tikpat īpašs un unikāls. Tad kad dod kādam citam, vispirms pajautā, vai otram to tiešām vajag. Bet tad, kad to dari, vienmēr padomā, vai nav tā, ka beigās pats paliksi tukšā un atkal būs jāsāk sevi piepildīt no jauna un, galu galā, – vai tā otra glāzi vispār spēsi piepildīt.

Pretēji ir attiecībās ar tuviem cilvēkiem, kur bieži ir tik fantastisks līdzsvars, kad jau no pusvārda zinām, ko pateikt, kā atbalstīt, kādas emocijas izrādīt, lai tiešām būtu tā, ka viens saņem to, ko viņš grib un otrs dod ar prieku, jo viņam ir pietiekoši daudz iekšējā spēka, lai dotu. Vienmēr pirms kādam ko dod, apskati sevi no malas – cik pilna ir Tava glāze un ar ko tā ir piepildīta, ar kādām zināšanām, prasmēm, vērtībām? Tie visi ir Tavi dārgakmeņi, kas Tavā ikdienā vienmēr var Tev palīdzēt. Apdomā, ko dod sev, ko dod saviem tuvākajiem, tāpat ik dienas apdomā, ko no sevis ņem un ko gribētu saņemt no citiem. Tai brīdī, kad mēs to saprotam, ir daudz skaidrāks skats un var ienākt lielāks miers, mazināties stress un kļūs vieglāk ieraudzīt jaunus mērķus.

33 views0 comments